2013/06/01

Centralizācija – decentralizācija – viens no partiju priekšvēlēšanu kampaņu organizatoriskajiem aspektiem


Centralizācijas – decentralizācijas aspekts ir cieši saistīts ar partijas organizatorisko uzbūvi, kas spēj būtiski ietekmēt priekšvēlēšanu kampaņu. Lai izprastu šo jēdzienu būtību, vispirms nepieciešams noskaidrot to definējumus. F.Heffron centralizācijas definīcija: „Centralizācija ir koncentrācijas pakāpes mērs lēmumu pieņemšanas varai organizācijā. Koncentrācijas maksimums ir sasniegts, kad visa lēmumu pieņemšanas vara ir koncentrēta vienā personā”[1]
„Centralizācija un decentralizācija: - šie termini norāda uz pakāpi, kādā lēmumu pieņemšanas un īstenošanas vara ir augstākajām sistēmas pozīcijām [šajā gadījumā partijas priekšsēdētājam, tā vietniekam un tml.], vai arī tā ir nodota organizācijas zemākajām pozīcijām [nodaļu vadītājiem, partijas biedriem un tml.]. Centralizācija tiek pielietota, lai panāktu lielāku kontroli, lai uzraudzītu darbības, lai padarītu skaidrākus politikas veidošanas un komunikācijas kanālus. (..) Ar decentralizāciju saistās lielāks elastīgums, reaģējot uz ārējās vides izmaiņām, ātrāka lēmumu pieņemšana. Tomēr decentralizācija padara sarežģītākus un neskaidrākus atskaitīšanās mehānismus, jo daudz vairāk personas iesaistās lēmumu pieņemšanā.”[2]
   Jebkurā gadījumā decentralizācija visdrīzāk organizācijai būs finansiāli dārgāks risinājums. Lieli izdevumi ir saistīti ar efektīvu uzraudzības mehānisma izveidi. Tāpat ir liela varbūtība izveidoties situācijām, kad organizācijas speciālistu darbība var dublicēties, respektīvi, viņi viens otram nezinot var risināt līdzīga rakstura uzdevumus, problēmas.[3] Lai arī abām pieejām ir savi pozitīvie un negatīvie aspekti, katrā konkrētajā gadījumā nepieciešams izvērtēt vēlamāko pieeju.

Pilns pētījums "Tendences Latvijas politisko priekšvēlēšanu kampaņās" pieejams šeit.


[1] Heffron, Florence A. (1989), Organization theory and public organizations, Prentice Hall, 30 p.
[2] Jansone D., Reinholde I., Ulnicāne I. (2002) Latvijas publiskā pārvalde. Rīga: Latvijas Universitāte,. 115. – 116. lpp.
[3] Heffron, Florence A. (1989), Organization theory and public organizations, Prentice Hall, 34 p.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru