Politisko aktieru tēlu mītiskums priekšvēlēšanu kampaņās

Politisko aktieru tēlu mītiskums ir viens no publisko tēlu veidotāju darbības sfērām. Lai varētu īstenot šāda veida pasākumus, jābūt ne tikai profesionāliem plānotājiem un izpildītājiem, bet arī auglīgai videi. Ar to jāsaprot elektorāta uztvers specifika.

Latvijā ir diezgan pateicīga augsne dažādu varoņstāstu atdzīvināšanai. Tas saistīts ar sabiedrības cerībām uz straujām pārmaiņām viņu dzīves kvalitātē, kas lielā mērā saistāms ar iracionalitāti (varētu teikt pat ar lētticību). Tāpat liels sabiedrības vairums joprojām gaida vienu „īsto” tautas vadoni, kurš atrisinās visas problēmas. Šādas sabiedrības pozīciju intervijā ar "Latvijas Avīzes" žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Māri Antoneviču apstiprina un komentē arī pats SKDS direktors Arnis Kaktiņš. A.Kaktiņš uz jautājumu, „esat pētījuši, vai sabiedrībā ir vēlme pēc šāda ["jaunā, gaišā" politiskā spēka, kas "noliks pie malas" visus vecos – autora piezīme] jauna spēka?”, atbild: „Protams, ka sabiedrībā ir tāda vēlme. Tas pat nav īpaši jāpēta, to rāda visa līdzšinējo vēlēšanu pieredze. Runa ir par partiju spēju apmierināt šo sabiedrības vēlmi. Izskatās, ka ir sasniegts punkts, kad politiķi vairs nespēj piedāvāt neko jaunu. Lai dibinātu partiju, vispirms jābūt cilvēkiem, bet izskatās, ka to pietrūkst. (..)It kā jau virspusēji liekas, ka vēlētāji gaida no politiķiem godīgumu, korupcijas apkarošanu, tajā pašā laikā šai cerībai ir materiālistisks fundaments. Dziļākajā būtībā korupcijas apkarošana nebija pašmērķis, tika sagaidīts, ka no šīs apkarošanas katram indivīdam kaut kādā viņam līdz galam nesaprotamā veidā varētu "atlēkt" kāds labums – pieaugtu algas, pensijas vai varbūt maize un desa paliktu lētāka. Tajā brīdī, kad tas nenotiek – un tas ir dabiski, jo tā arī nevar notikt –, sākas vilšanās un tas, ko mēs saucam par "uzticības kredīta" zudumu. Šķiet, ka ļoti liela daļa sabiedrības pārāk viegli ļaujas šīm iracionālajām cerībām un balso vienās vēlēšanās par vienu jaunu partiju, nākamajās – par citu un visu laiku viļas”[1].

Latvijas sabiedrībai ir raksturīga vēlme pēc „stiprās rokas”, nācijas vadoņa, kas izpaužas gan daļas sabiedrības vēlmē pēc tautas vēlēta prezidenta, gan, saglabājot parlamentāro valsts iekārtu, pēc spēcīgiem līderiem, „kurš uzņemsies uz sevi visu sasāpējušo problēmu risināšanu(..). Tas attiecināms uz visām sabiedrības grupām, neatkarīgi no tā vecuma, dzimuma vai izglītības līmeņa. Vienkārši dažādi cilvēki dažādi izpauž savas cerības. [2] Šādu pēkšņas „atklāsmes” ceļu Latvijā ir izmantojuši vairāki līderi (A.Šķēle, E.Repše, V.Zatlers utt.). Elektorāta vēlme paver iespēju vai pat nepieciešamību sabiedriskajā apziņā konstruēt šādus tēlus un, kā rāda pieredze, profesionālā un mērķtiecīgā izpildījumā tas arī lielā mērā izdodas. Daļa sabiedrības (īpaši marginālā) šādu, parasti iracionālu, informāciju uzņem.

„Lai pārliecinoši uzvarētu vēlēšanās, jākļūst par mītu vai leģendu. Vēlēšanās uzvar nevis konkrēts cilvēks, bet gan šī cilvēka mīts, spēcīgs tā atspulgs sabiedrības apziņā.”[3] Kā spilgts salīdzinājums būtu Einara Repšes izveidotais tēls, mīts, ar kura harizmu 8.Saeimas vēlēšanās uzvarēja jaunizveidotā politiskā partija „Jaunais laiks”. Tiesa, pēc ievēlēšanas un premjerministra amata iegūšanas drīz vien sašķobījās. Daļa elektorāta saprata, ka viņš nav nekāds pārcilvēks, nespēj radikāli uzlabot dzīves apstākļus un mazināt „Ļaunumu”. Līdz ar to „Jātnieks Baltā zirgā” vairs nebija tik balts un pēc skandāla ar E.Repšes amatpersonas finansu deklarāciju, kas aizsākās 2005. – 2006.gada mijā, tēls tika pamatīgi sadragāts. Līdzīgās situācijās (iespējams, ne tik spilgti) pēc kārtējām Saeimas vēlēšanām nākot pie varas bija arī citi premjera amata ieguvēji. Kā pēdējais bruņinieks minams eksprezidents Valdis Zatlers, kurš šīs cerības iemiesoja savā politiskajā partijā.

„Varoņa Ienaidnieka konstruēšanas pamatā ir vēlētāju priekšstats par to, kas viņiem traucē normāli dzīvot.”[4] Šajā gadījumā par informācijas avotu kalpo sabiedriskās domas pētījumi. Par tradicionālu Ienaidnieku Latvijas politikā ir kļuvusi korupcijas problemātika – uzpirkta tiesu sistēma, ierēdņi, politiķi. Tāpat arī oligarhi, kuri nereti netiek konkrēti nosaukti (parasti A.Šķēle, A.Lembergs, A.Šlesers un citas Latvijas ietekmīgākās, bagātākās personas). Šos Ienaidnieka momentus izteiksmīgi izmantoja E.Repše. Turpretim Latvijas nacionāli noskaņotajam elektorātam tie ir cittautieši, galvenokārt krievi. Šādu ienaidnieku jau ilgstošu laiku izmanto TB/LNNK (piemēram, 2005.gada pašvaldību vēlēšanās audio reklāma un video klips, kurā izskan „Krievi nāk!”). Tāpat var atrast arī virkni citus lielām sabiedrības masām kopējus un aktuālus problēmjautājumus. Jautājums – kādas ir pašas iedarbīgākās problēmas un kā tās vislabāk iemiesot publiskajā tēlā tā, lai sabiedrība tam noticētu.

„Mīts ir pārsteidzoši dzīvotspējīgs. (..) Iekļuvis sabiedrībā, tas tik ļoti spēcīgi tajā iesakņojas, ka atbrīvoties no tā ir grūti vai pat neiespējami.”[5] Kā redzams, ar spēcīgu un profesionālu viedokļa formēšanas palīdzību no cilvēka personības ir iespējams izveidot varoņstāstus, leģendas, kuras, iekļūstot sabiedrības apziņā, tik drīz nepamet. Kā spilgtākais šāds piemērs Latvijas vēsturē ir Kārļa Ulmaņa fenomens sabiedrības apziņā.

Pilns pētījums "Tendences Latvijas politisko priekšvēlēšanu kampaņās" pieejams šeit.

---

[1] Antonevičs, M., Krustiņš, V. Intervija ar SKDS direktoru Arni Kaktiņu http://www.tvnet.lv/zinas/intervijas/article.php?id=97451 Pēdējo reizi skat. 20.04.2006.

[2] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без... Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 74 с.

[3] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без... Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 38 с.

[4] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без... Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 74 с

[5] Цуладзе А., (2001). Миф как политтехнология. Ред. Устименко С.В., Избирательные технологии и избирательное искусство – М.: «Российская политическая энциклопедия» (РОССПЭН), 133.с