Lai varētu aplūkot un izvērtēt
administratīvo resursu lomu priekšvēlēšanu kampaņās, vispirms nepieciešams
definēt, ko ar šo jēdzienu saprot. „Sabiedrības par atklātību – Delna pētnieki
vienojās, ka administratīvo resursu izmantošanu var saprast kā sabiedrības
dāvātās uzticības, varas un autoritātes izmantošanu, pārkāpjot publiska amata
normas, lai gūtu papildu priekšrocības, nodrošinot savas personas vai
politiskās partijas atkārtotas ievēlēšanas iespējas.”[1]
Vai otra definīcija - „(..) administratīvos resursus lieto personas, kuras veic
valsts vai pašvaldības varas funkcijas vai izmanto viņām piešķirto
administratīvo vai izpildvaru. (..)Administratīvo resursu izmantošanai
vēlēšanās ir mērķis ietekmēt vēlētāju izvēli.”[2]
Kā redzams no divām definīcijām,
administratīvais resurss ir viens no priekšvēlēšanu kampaņas līdzekļiem, kurš
var tikt pielietots no pie varas esošu politisko aktieru puses. Lai izprastu
administratīvo resursu mehānisma iespējas, piedāvāju apskatīt tā veidus.
Transparency International (IT) „Krievijas nodaļa izšķīra piecus galvenos
administratīvo resursu veidus:
·
regulējošo resursu izmantošana – tiek izmantotas dažādas lēmumu un likumu
pieņemšanas instances un iestādes, lai īstenotu noteiktas politiskās intereses,
piemēram, nosakot sarežģītu partijas sarakstu reģistrācijas kārtību, sev
labvēlīgu partiju finansēšanas kārtību, iespaidojot vēlēšanas komisijas, lai
tās nereģistrētu kādas partijas sarakstu, u.c.;
·
institucionālo resursu izmantošana – tiek izmantoti materiālie un cilvēkresursi, kas
piederīgi noteiktam politiskajam amatam vai institūcijai;
·
budžeta resursu izmantošana – priekšvēlēšanu kampaņā pie varas esošo politisko
spēku labā tiek tērēti valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļi, piemēram, tieši
pērkot vēlētāju balsis, pēkšņi paaugstinot noteiktus pabalstus vai arī īsi
pirms vēlēšanām uzsākot iepriekš neplānotus apjomīgus celtniecības projektus;
·
mediju resursu izmantošana – pie varas esošo politisko spēku labā, piemēram,
vai nu tiek ievietota politiskā reklāma valsts/ pašvaldības kontrolētajos
medijos, vai arī pastāv mērķtiecīga tiekšanās pēc pozitīvas publicitātes
privātajos medijos, izmantojot kādu no iepriekšminētajiem resursiem;
·
piespiedu resursu izmantošana – dažādas valsts iestādes (policija, nodokļu
inspekcija u.c.) tiek izmantotas, lai traucētu, iebiedētu, izdarītu spiedienu
un pat likvidētu politiskos oponentus. Pie piespiedu resursu izmantošanas var
pieskaitīt arī visus tos gadījumus, kad pie varas esošā partija vai politiķis
rada baiļu atmosfēru, lai vairotu savas izredzes”[3].
Kā redzams, iespējas ir visai plašas.
Tas, cik lielā mērā administratīvais resurss var tikt pielietotas, ir atkarīgs
no daudziem faktoriem – politiskā aktiera pieejamības šiem resursiem, morāliem
un ētiskiem principiem, sabiedrības, NVO
un tml. uzraudzības, kontroles, iespējamajiem soda mēriem par šādu rīcību utt.
Jebkurā gadījumā šis resurss ir pieejams tikai pie varas esošajiem, līdz ar to
jauniem politiskajiem aktieriem tiek būtiski apgrūtinātas iespējas tikt
ievēlētam. „(..) kurss uz vertikālo varas nostiprināšanu objektīvi ved uz to,
ka aizvien nozīmīgāku lomu vēlēšanu kampaņās spēlē administratīvie resursi.
Vairums reģionu vadītāju vietējo administrāciju vadītāji beidzoties pilnvaru
termiņam ir iemācījušies viegli un neuzkrītoši nodrošināt varas „pārākumu”.
(..)Šāda sapratne par politisko stabilitāti noved pie administratīvo resursu
lomas absolutizācijas, tiekšanos, pirmām kārtām, ar to palīdzību vienkāršiem un
saprotamiem līdzekļiem risināt varas iegūšanas un noturēšanas jautājumu.”[4]
Tas nozīmē, ka ir negodīgi spēles
noteikumi. Vēl jo vairāk, „negodīgu paņēmienu izmantošanu priekšvēlēšanu cīņās
var uzskatīt par korumpētu praksi, ja korupciju definē kā rīcību, kas novirzās
no amatpersonas publiskās lomas formālajiem pienākumiem privātu (personīgu,
ģimenes, privātās kliķes) finanšu vai statusa ieguvumu dēļ.”[5]
Tāpat jāatzīmē, lai arī
administratīvais resurss, kuru politiskajam aktierim tiešā vai pastarpinātā
veidā ir sniegusi tauta, ir nozīmīgs priekšvēlēšanu kampaņas līdzeklis (pie
nosacījuma, ja to prot efektīvi un pārdomāti izmantot), „administratīvo resursu
izmantošanai ir negatīva ietekme uz demokrātijas attīstību politiskajā sistēmā,
jo tiek kropļota konkurence starp politiķiem, tādejādi izjaucot politiskā
„tirgus” līdzsvaru un veicinot valsts „sagrābšanu” no iekšienes.”[6]
Pilns pētījums "Tendences Latvijas politisko priekšvēlēšanu kampaņās" pieejams šeit.
[1] Kalniņš, V. (Galv.red.) (2005) Korupcijas °C. Pārskats par korupciju un pretkorupcijas politiku Latvijā. 2005. gada
pirmais pusgads, 34.lpp. http://www.politika.lv/index.php?id=4382,
Pēdējo reizi skat. 03.05.2006 .
[2] Kalniņš, V. (Galv.red.) (2005) Korupcijas °C. Pārskats par korupciju un pretkorupcijas politiku Latvijā. 2005. gada
pirmais pusgads, 34.lpp. http://www.politika.lv/index.php?id=4382,
Pēdējo reizi skat. 03.05.2006 .
[3] Kalniņš, V. (Galv.red.) (2005) Korupcijas °C. Pārskats par korupciju un pretkorupcijas politiku Latvijā. 2005. gada
pirmais pusgads, 35.lpp. http://www.politika.lv/index.php?id=4382,
Pēdējo reizi skat. 03.05.2006 .
[4] Грознецкий И., (2001). Избирательные технологии: пределы и
возможности. Ред. Устименко С.В., Избирательные
технологии и избирательное искусство – М.: «Российская политическая
энциклопедия» (РОССПЭН), 96-97.с.
[5] Kalniņš, V. (Galv.red.) (2005) Korupcijas °C. Pārskats par korupciju un pretkorupcijas politiku Latvijā. 2005. gada
pirmais pusgads, 33.lpp. http://www.politika.lv/index.php?id=4382,
Pēdējo reizi skat. 03.05.2006 .
[6] Kalniņš, V. (Galv.red.) (2005) Korupcijas °C. Pārskats par korupciju un pretkorupcijas politiku Latvijā. 2005. gada
pirmais pusgads, 33.lpp. http://www.politika.lv/index.php?id=4382,
Pēdējo reizi skat. 03.05.2006 .
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru