Par starppersonu komunikāciju veidiem
varētu uzskatīt faktiski visus komunikāciju veidus, kas saistīti ar potenciālā
vēlētāja tiešā kontakta ceļā veiktu aģitēšanu, pārliecināšanu par labu
konkrētajam politiskajam aktierim – organizētas vai neorganizētas tikšanās ar
cilvēkiem, dažādu masu pasākumu organizēšana (piketi, mītiņi, koncerti un tml.)
un tamlīdzīgas aktivitātes. Rakstā kā uzskatāmi piemēri tiek aplūkoti atsevišķi gadījumi, kuros
tika pielietota šī komunikācijas forma, kā arī atspoguļotas 2006.gada pavasarī diplomdarba izstrādes ietvaros partiju pārstāvju
sniegtās atbildes.
Izdalot konkrētus piemērus varētu
runāt par tiešu politisko partiju politiķu un to pārstāvju (jeb atbalstītāju,
operatīvo grupu) īstenotu starppersonu komunikāciju ceļā īstenotu aģitēšanu.
Piemēram, TB/LNNK 8. Saeimas deputāts Juris Dobelis, asi cīnoties par
nacionālajiem jautājumiem. Dažkārt tas liekas nedaudz pārspīlēti, sakāpināti,
bet vēlētājiem acīm redzot joprojām patīk, ja jau ievēl. Vai arī politisko
organizāciju apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā"
(turpmāk tiks lietots saīsinājums PCTVL)
spilgta personība Jakovs Pliners, 8. Saeimas deputāts, Saeimas frakcijas
priekšsēdētājs. Tēla pamatā, atbilstoši partijas nosaukumam un programmai, ir
cīņa par cilvēktiesībām, īpaši krievvalodīgo. Piekopjot nedaudz radikālas
izpausmes metodes (tai skaitā piketi, mītiņi, un tml.), publiskajos pasākumos
dažkārt piesaistot atbalsta grupas, pārliecinoši spēj sev pievērst plašsaziņas
līdzekļu un sabiedrības uzmanību. Elektorāta atbalsts nodrošināts.
Jāatzīmē, ka
minētās partijas un to politiķi nereti izceļas uz pārējo fona tieši ar savu
spēju, piekopjot nedaudz radikālas izpausmes formas, tieši komunicējot ar
vēlētājiem. Protams, tā kā šādā komunikācijā tiek aptverta šaura elektorāta
daļa, tiek piesaistīti plašsaziņas līdzekļi. Tieši dažādie masu pasākumi nereti
ir labs ziņu veidošanas avots, līdz ar to, pārdomāti un profesionāli izmantojot
tiešo komunikāciju, tā tiek atspoguļota plašsaziņas līdzekļos. Šādu risinājumu
bieži izmantoja PCTVL un, jāatzīst, visai veiksmīgi. Par vienu no veiksmes
faktoriem nepieciešams izcelt problēmu, kuru politiskais aktieris šādā veidā
cenšas aktualizēt. Lieki piebilst, ka problēmu definēšana šādos gadījumos lielā
mērā balstās uz sabiedriskajā domā plašāk izplatītākajām jūtīgām tēmām,
tādējādi cenšoties aptvert pēc iespējas lielākas interešu grupas, respektīvi,
lielāku elektorāta daļu. Skatoties ilgtermiņā, tiešie kontakti nodrošina lielāku sabiedrības iesaistīšanos, uzticēšanos un
lojalitāti partijai, kas ir ļoti būtiski.
Kā piemēru veiksmīgai interešu grupu
interešu apzināšanai un operatīvai reaģēšanai uz viņu problēmu risināšanu
varētu minēt siltumtarifu pieaugumu. Cēsu TB/LNNK grupas pārstāvis Andris
Jakovļevs, reaģējot uz dramatisko siltumtarifu pieauguma plānu 2005.gada
augustā, pie pilsētas domes noorganizēja piketu, tādejādi gūstot sabiedrības
novērtējumu un atzinību. Jāatzīmē, ka to problēmu aktualizēšana, kuras
iedzīvotāju vairums izjūt tiešā veidā uz saviem ikmēneša izdevumiem, ir ļoti
veiksmīgi.
Savukārt Jūrmalas domes deputāts
Ilmārs Ančāns partijas „Mūsu zeme” priekšsēdētājs pēc tā saucamās
„Jūrmalgeitas” lietas nonākšanas atklātībā uzsāka aktīvu sabiedrības
informēšanas kampaņu Latvijas pilsētās. Problēma – politiskās elites
korumpētība un partiju ciešā saistība, sadarbība - , kas arī uzskatāma par
vienu no sabiedrības apziņā aktuālu problēmu, atklājot apstākli, kā politiskā
elite manipulē ar vēlētājiem un, neskatoties uz partejisko piederību, iesaistās
neētiskās, amorālās un prettiesiskās darbībās.
Operatīvo grupu lomu pārbaudīja
TB/LNNK rīkojot kampaņu „No mājas uz māju” dažos Rīgas mikrorajonos pirms 2004.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Kā atzina viens no kampaņas organizētājiem un
iniciatoriem Ritvars Eglājs, kurš pieredzi guva praktiski piedaloties līdzīgā
pasākumā kādā Lielbritānijas mazpilsētā, vēlēšanu rezultāti uzskatāmi parādīja,
ka tajos mikrorajonos, kuros notika šī kampaņa, elektorāta atbalsts ņemot vērā
iecirkņu rezultātus, bija augstāks. Līdz ar to, no vienas puses, efektivitāte
tika pierādīta. Turpretim, ņemot vērā minēto pieredzi, TB/LNNK Cēsu nodaļa
G.Lazdiņa un Andra Jakovļeva vadībā īstenoja līdzīgu kampaņu Cēsīs, kurai par
konsultantu tika pieaicināts minētais R.Eglājs. Diemžēl šeit tas savu
efektivitāti neapliecināja. Tā bija nebūtiska. Kā drīz vien nācās atzīt, tas
lielā mērā bija saistīts ar aģitatoru darba motivāciju, jo Rīgā tie bija
pārliecināti TB/LNNK atbalstītāji, turpretim Cēsīs tika pieaicināti Vidzemes
augstskolas studenti. Līdz ar to nākas secināt, ka starppersonu komunikācijā
liela lomu ir izpildītāju motivācijai un, galvenais, pārliecībai.
Jāatzīmē viens praktiskā pieredzē gūts
ieteikums rīkojot šāda veida aģitēšanas kampaņas. „Grupas jāsadala pa pāriem.
Brīvprātīgajiem, kontaktējoties ar nepazīstamiem cilvēkiem, tas palīdz pārvarēt
kautrību un reizē nodrošina zināmu kontroli. (..)Labu iespaidu uz vēlētājiem
atstāj savstarpēji papildinoši pāri – cilvēks gados un jauns, puisis un meitene
un tml.”[1]
Lai varētu izprast starppersonu
komunikācijas iespējas un lomu priekšvēlēšanu kampaņā, tiek piedāvāts vēl viens
piemērs. Situāciju, kad piedalās operatīvās grupas pārstāvji tikšanās reizēs ar
iedzīvotājiem, nācās novērot 2005.gada Cēsu un Raiskuma pašvaldību vēlēšanās.
Uz tikšanos bija atnākuši virkne konkurējošo sarakstu atbalstītāji, daļa no
tiem bija pat aktīvi iesaistījušies priekšvēlēšanu kampaņā. Piemēram, Cēsīs
„Tautas partijas” pārstāvji, kuri sarunas gaitu centās ievirzīt sev vēlamajā
gultnē, ar savu verbālo un neverbālo aktivitāti radīja daļā klātesošo apziņu,
ka tā ir politiski visspējīgākā un, līdz ar to, visatbalstītākā partija. Viņi
vēlēšanās uzvarēja. Līdzīgi notika arī Raiskumā, kur papildus sava saraksta
atklātai atbalstīšanai bija vērojams arī nolūks iegūt papildus informāciju par
saviem konkurentiem un centieni provocēt. Jāņem vērā arī apstāklis, ka
minētajos piemēros tie bija amatieri. No tā var izsecināt, ka „operatīvās
grupas pārstāvjiem kā atbalstam jāpiedalās kandidātu tikšanās reizēs ar
vēlētājiem. Bieži vien viņiem izdodas ievirzīt sarunu nepieciešamajā gultnē un
neitralizēt provokācijas”[2]
Turpinājumā tiek aplūkoti partiju
pārstāvju viedokļi, komentāri par starppersonu komunikāciju. Aptaujātie
respondenti uz jautājumu „Kā Jūs vērtējat
tiešās jeb starppersonu vēlētāju uzrunāšanas formas nozīmību priekšvēlēšanu
kampaņā? (Piemēram, kampaņas „No mājas uz māju”, „nejaušas” tikšanās ar
vēlētājiem sabiedriskās vietās, piedalīšanās un/ vai organizēšana masu/
interešu grupu pasākumus utt.)”, izsaka diezgan pozitīvu vērtējumu. Indriķis
Putniņš (ZZS): „Nereti ir pierādījies,
ka tieši “aci pret aci” tiekoties ar vēlētāju tiek panākts vislielākais efekts.
Cita lieta – tas ir ļoti darbietilpīgs un, galvenais, laikietilpīgs process,
kas liek meklēt citus variantus kā pievilināt elektorātu. Arī LPP
pārstāvis norāda šo problēmu. Savukārt Gints Lazdiņš („A.W.Olsen&Partners”,
TB/LNNK) starppersonu vēlētāju uzrunāšanas formas nozīmību priekšvēlēšanu
kampaņā vērtē drīzāk negatīvi, jo
„cilvēki ir pārāk mazaktīvi un šādas tikšanās apmeklē mazs iedzīvotāju skaits”.
Redzams, ka
partiju pārstāvji šo pieeju vērtē diezgan pozitīvi, lai arī norāda tās
trūkumus. Jāatzīmē Bruno Treimaņa
(LZS) viedoklis, ka, „ja partijai ir
izvērsta struktūra, tas ir visefektīvākais līdzeklis”. Šeit nonākam pie
partijas organizatoriskajiem resursiem – partiju biedriem, atbalstītājiem un
viņu publiskajiem pārstāvjiem. Šeit ir jautājums par to, cik izvērstas ir
partiju struktūras (nodaļas), cik daudz iesaistīti cilvēki un kāds ir
cilvēkresurs attiecībā uz spējām klātienē pārliecināt un sev vēlamajā gultnē
ietekmēt elektorāta domu. Protams, praksē daudzu apsvērumu dēļ grūti vai pat
neiespējami klātienē katram potenciālajam vēlētājam noformēt viedokli sev nepieciešamajā
gultnē, tādēļ arī šai metodei nereti tiek atvēlēta sekundāra loma, pielietota
kombinējot ar citām, nereti piesaistot plašsaziņas līdzekļus (piemēram,
pasākuma atspoguļošana plašsaziņas līdzekļu ziņu, interviju sadaļās).
Uz jautājumu „Vai Jūs izmantojat tiešās jeb starppersonu vēlētāju uzrunāšanas
formas?” visi atbild apstiprinoši, jo tā esot iespēja uzrunāt un
pārliecināt neizlēmīgos. Dmitrijs Mironovs („Visu Latvijai!”) norāda, ka tā ir
viņu pamat metode. Tomēr Indriķis Putniņš (ZZS) atzīmē, ka „tikai un vienīgi ar šādiem paņēmieniem
mūsdienās gūt labus panākumus kampaņā nav iespējams. Jo plašāks ir vēlētāju
loks un vēlēšanu nozīme, jo lielāka loma ir masu medijiem”.
Partiju pārstāvjiem atbildot uz jautājumu, „Vai Jūsuprāt, tiešajam jeb starppersonu vēlētāju uzrunas formu
pielietojumam ir tendence pieaugt?”, partiju pārstāvji atbild
neviennozīmīgi. Viesturs Silenieks (LZP) un Bruno Treimanis (LZS) atbild
apstiprinoši. Pirmais viedokli argumentē ar apstākli, ka „partiju vadība saprot atdevi un
efektivitāti”, savukārt otrs norāda, ka „publiskā reklāma ir sevi
diskreditējusi”. Daļēji piekrīt Juris Kokins (LPP), uzskatot, ka „cilvēki kļūst aizvien aizņemtāki”, un Gints
Lazdiņš („A.W.Olsen&Partners”, TB/LNNK), jo tradicionālā reklāma tomēr nespējot sasniegt visus un tagad jau
notiekot cīņa par katru vēlētāju balsi. Līdzīgās domās ir arī Dmitrijs
Mironovs („Visu Latvijai!”), norādot, ka „daudzas partijas ir ļoti nošķirtas no reģioniem, bet ir zināma tendence
pieaugt šādai uzrunas formai”. Turpretim Indriķis Putniņš (ZZS) ir
pretējās domās, jo „aizvien vairāk
dominē masu mediju, tāpat arī vides reklāmu loma vēlēšanu kampaņās. Ideāli jau
būtu, ja pieaugtu tiešās uzrunas formas, taču arī mūsdienu vēlēšanu kampaņas
iet līdzi tehnoloģiju attīstībai”.
Pilns pētījums "Tendences Latvijas politisko priekšvēlēšanu kampaņās" pieejams šeit.
[1] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без...
Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 183 с
[2] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без...
Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 185 с
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru