Priekšvēlēšanu kampaņas komunikāciju kanāli

Priekšvēlēšanu kampaņas viena no izpausmes formām ir politiskās komunikācijas process. Priekšvēlēšanu kampaņa sastāv no organizētas komunikācijas, kas sevī ietver viena vai vairāku politisko spēku mēģinājumus ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanas procesus, mainot sabiedrības viedokli. Politiskie aktieri veido kampaņas, lai iegūtu sabiedrības atbalstu, kas palīdzētu tiem īstenot savus politiskos mērķus.[1]

Paša politiskā komunikācijas procesa būtība ir jautājumā kā visefektīvāk aptvert un ietekmēt (formēt) sabiedrības viedokli sev vēlamajā virzienā. Līdz ar to tiek meklēti gan pasniegšanas kanāli, gan sūtāmā informācija – ziņojums. Tieši tāpēc nereti tiek veiktas dažādas sabiedriskās domas aptaujas un tērēti lieli līdzekļi gan ziņojuma iesaiņošanai – reklāmai, gan pasniegšanas kanāliem.

„Politiskā reklāma ir kļuvusi par neapstrīdamu atribūtu politiskajai cīņai vēlēšanu kampaņas laikā. Tā ir leģitīma gan politiskajā praksē, gan arī sabiedriskajā domā kā savdabīgs mūsdienu demokrātijas institūts.”[2] Masu mēdiji caur ziņu reportāžām un reklāmām izplata kampaņu vēstījumus vēlētājiem. Ziņu reportāžas kampaņu rīkotājiem ir īpaši svarīgas, jo tās ir par brīvu, lai gan var popularizēt kādu konkrētu kandidātu, kā arī vēlētājiem tās šķiet objektīvas, taču politisko reklāmu galvenais mērķis ir panākt atpazīstamību un popularizēt kandidātu, cildinot tā labākās īpašības. Reklāmu mērķis var būt arī negatīvs – izplatīt negatīvu informāciju par pretiniekiem.[3]

Komunikācijas procesā ir jāņem vērā arī būtiskākie blakus apstākļi, piemēram, „daudzās ekonomiskās, socioloģiskās, psiholoģiskās un vēsturiskās īpatnības ir izšķirošas vai refleksīvas formas un kombinācijas vēlēšanu procesam.”[4] To nozīme un ietekme katrā konkrētajā situācijā un vietā var variēt no nebūtiskas līdz būtiskai. Tieši tāpēc jau priekšizpētes posmā nepieciešams tās apzināt.

Lai komunikācija notiktu veiksmīgi, nepieciešams noskaidrot kādi komunikāciju kanāli (avīzes, radio, TV, internets un tml.) ir vispieejamākie ziņojumu nogādāšanai potenciālajam elektorātam un kuri vieš lielāku uzticību sniegtajai informācijai. To var ietekmēt un noteikt daudz dažādu gan mikro, gan makro līmeņa faktoru, līdz ar to ir būtiska konkrētās sabiedrības izpēte. „Paziņojumam ir tikai tā jēga, ko tam piešķir cilvēki.”[5]

Jāņem vērā arī daudzās iespējas, kuras tiešā veidā (parasti) politiskais aktieris nespēj kontrolēt. „Plašsaziņas līdzekļu sabiedrībai pasniegtās informācijas saturs var neatbilst konkrētā politiskā aktiera interesēm. Sniegtā ziņa var tikt interpretēta vai pasniegta uz nevēlama fona. Tāpat ir iespējams, ka tā vispār nenonāks (vai nonāks nepietiekošā apmērā gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi) līdz sabiedrībai. Līdz ar to, ka pastāv daudz un dažādu faktoru, kas var ietekmēt informācijas pasniegšanu, vislabākais risinājums ir to darīt pašiem. Lielākā daļa partiju priekšvēlēšanu kampaņās vairāk paļaujas uz saviem organizatoriskajiem resursiem: kandidātiem, personālu, biedru iesaistīšanu, konsultantiem, kā arī uz saviem medijiem.”[6] Praksē tas izpaužas ar dažādu drukātu materiālu palīdzību, tiešām uzrunām un tml.

Kā redzams, tad komunikācijas process ir gana daudzšķautņains, sevī ietver gan labāko komunikāciju kanālu meklējumus, gan ziņojuma sniegšanu, gan tā izvērtējumu. Tāpat ir diezgan daudz un dažādu komunikācijas kanālu. Galvenokārt tie tiek iedalīti divos blokos – plašsaziņas līdzekļi un starppersonu komunikācija. Starppersonu komunikācijas kanāliem tiek izdalīti sekojoši veidi: 1. tikšanās speciāli organizētā pasākumā (mītiņi, sanāksmes, un tml.); 2)tikšanās darba vietās; 3. tikšanās dzīves vietās; 4. tikšanās interešu vietās un 5. ”nejaušas” tikšanās negaidītās vietās.[7]

Tas, kādu kanālu izvēlēsies ziņojuma sūtītājs, lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik plaša auditorija ir jāaptver. Parasti priekšroka tiek dota plašsaziņas līdzekļiem. Tomēr, ja ir nepieciešams radīt maksimālu atgriezenisko saiti un finansiālie resursi ir ierobežoti, izvēle sliecas uz starppersonu komunikāciju. Jebkura pasākuma mērķis ir pēc iespējas efektīvākā veidā sasniegt vēlamo rezultātu. Šeit parādās izvēle starp divu veidu rādītājiem – kvantitatīvo (plašsaziņas līdzekļi) un kvalitatīvo (starppersonu komunikācija), lai arī tas nav pilnīgi viennozīmīgi.

Praksē faktiski neiespējama situācija, kad visi resursi ir neierobežoti. Tas liek meklēt labākos risinājumus un koncentrēt esošos spēkus uz reāli iespējamiem kanāliem. Situācijā, kad pastāv normatīvajos aktos noteikts priekšvēlēšanu kampaņu finansiālo izdevumu ierobežojums, tiek meklēti finansiāli lēti, bet efektīvi risinājumi. Tas veicina gan tiešo kontaktu lomas pieaugumu, gan interneta un citu lētāku risinājumu izmantošanu.

Pilns pētījums "Tendences Latvijas politisko priekšvēlēšanu kampaņās" pieejams šeit.

---

[1] Schmitt-Beck, R. M.Farrell, D. (ed.) (2002) Do political campaigns matter? Roubledge, London 3.p

[2] Кирпичев И., (2001). Средства массовой коммуникации – «массированная атака» на избирателя. Ред. Устименко С.В., Избирательные технологии и избирательное искусство – М.: «Российская политическая энциклопедия» (РОССПЭН), 171.с

[3]Janda K., Berry J., Goldman J.(1999). The Challenge of Democracy: Government in America, 293-294.p.

[4] Trent, Judith S., Friedenberg, Robert V. (1996). Political campaign communication: principles and practices – 4th ed., Praeger Publishers, 14.p.

[5] Katlips S.M., Senters A.H., Brums G.M. (2002). Sabiedriskās attiecības. R.: Avots, 353.lpp.

[6] Schmitt-Beck, R. M.Farrell, D. (ed.) (2002) Do political campaigns matter? Roubledge, London 7.p.

[7] Petropavlovskis, N. (Red.) (1998) Isākais ceļš uz varas olimpu. Vēlēšanu kampaņu metodika. Rīga. 145.lpp