Plašsaziņas līdzekļi priekšvēlēšanu kampaņās

Par tradicionāliem reklāmas nesējiem kļuvušie plašsaziņas līdzekļi ir viens no būtiskākajiem informācijas nodošanas kanāliem potenciālajam elektorātam. Šeit var runāt gan par dažādiem poligrāfiskiem (piemēram, prese, skrejlapas utt.), gan audio (radio) un audio-vizuālajiem (TV) informācijas nesējiem. „Bez preses iesaistīšanas vēlēšanas var veikt tikai zemākajā līmenī – municipālajā, kur pats svarīgākais ir tiešs kandidāta kontakts ar vēlētājiem. Gala iznākumā jebkuras plaša mēroga vēlēšanas tiek uzvarētas vai zaudētas plašsaziņas līdzekļos.”[1] „Pēc G.Počepcova (Почепцов Г., 1998) datiem, neverbālās, vizuālās informācijas uztvere salīdzinājumā ar verbālo, t.i. tekstu, ir divas reizes augstāka”[2]

„Politiskajai reklāmai jābūt uzkrītošai, nosacīti primitīvai, kas iedarbojas uz vēlētāju masu. Nepieciešams uzsvērt, ka vēlētāju neinteresē kandidāti. Viņš necentīsies meklēt mākslinieciska noformējuma nianses un necentīsies izlasīt garus tekstus. Viss, kas uz ielas plakāta netiks izlasīts ar garāmejošu skatienu 2-4 sekundēs, nedarbojas. Lapiņu un bukletu izplatīšana ir efektīva tikai tad, kad kandidāts kaut kādā veidā jau ir piesaistījis uzmanību. Lasīs to, par kuru runā.”[3]

„Ļoti svarīgs kandidāta pārdošanas līdzeklis ir preses relīzes. Šī komunikācijas forma, kas ir lēta gan sagatavošanas, gan izplatīšanas ziņā, spēlē centrālo lomu ikvienā agrīnajā mēdiju kampaņā.”[4] Ar to palīdzību rodas iespēja pavēstīt informāciju plašākai auditorijai, piemēram, par svarīgākajiem notikumiem vēlēšanu kampaņā, konceptuāliem paziņojumiem, provokācijām, notikumiem. Katrai preses relīzei jāsatur viens nozīmīgs ziņu iemesls, pasniegtam ērtā veidā citēšanai avīzēs, radio, televīzijā.

Par pašu efektīvāko nereti atzīst televīziju. „Televīzija ir pats dārgākais, bet tajā pat laikā arī pats efektīvākais propagandas līdzeklis. 70% no vadošo politiķu imidža tiek veidoti ar televīzijas starpniecību. Tajā pat laikā televīzija var arī visātrāk sagraut izveidoto tēlu.”[5] Piemēram, pie varas esošais (mērs, premjers un tml.), kuram ir pieejami plašsaziņas līdzekļi, īpaši izmantojot televīziju, ļoti ērti var sagraut opozīciju, atspoguļojot to kā destabilizējošu faktoru, kas traucē iedzīvotāju dzīvi.

Pēdējā laikā aizvien lielāku lomu spēlē arī internets, kas sevī ietver arī zināmu auditoriju – elektorāta daļu. Tā iespējas un nozīme ir nenoliedzama. „(..) internetam piemīt virkne īpašību. Pirmkārt, internets ir anonīms, otrkārt, ideāla vide sabiedrības viedokļa formēšanai, treškārt, pārstāv efektīvu kanālu mērķtiecīgai, tiešai ietekmei uz auditoriju, ceturtkārt, tā lietošana, salīdzinot ar tradicionāliem plašsaziņas kanāliem, nodrošina relatīvi zemas izmaksas komunikācijas risinājumam.”[6]

Priekšvēlēšanu kampaņas kanālus, būtiski ietekmē tehnoloģiju attīstība. To attīstībā nepazudīs esošie plašsaziņas līdzekļi, bet, visticamāk, pielāgosies jaunajiem apstākļiem. „Tāpēc jāšaubās, vai reklāma TV programmā spēs saglabāties tādā formātā kā tā joprojām tiek izmantota.”[7]

Pilns pētījums "Tendences Latvijas politisko priekšvēlēšanu kampaņās" pieejams šeit.

---

[1] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без... Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 106 с

[2] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без... Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 119 с

[3] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без... Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 199 с

[4] Shea D.M, Burton M. J. (2001). Campaign Craft: The Strategies, Tactics, and Art of Political Campaign Management. Praeger Publishers, USA 173 p.

[5] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без... Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 120 с

[6] Юдаев В., (2001). Интернет и выборы. Ред. Устименко С.В., Избирательные технологии и избирательное искусство – М.: «Российская политическая энциклопедия» (РОССПЭН), 149-150.с

[7] Veinberga S. (2000) Publiskās attiecības. PR teorija un prakse; Zvaigzne ABC 281.lpp.