Interešu grupu loma un ietekme uz priekšvēlēšanu kampaņām

Plānojot priekšvēlēšanu aktivitātes un vēlēšanu programmu, būtisku lomu šajā procesā ieņem interešu grupas. Priekšvēlēšanu aktivitātes tiek balstītas uz konkrētās situācijas analīzi, definējot, ja ne visas, tad vismaz lielākās un nozīmīgākās interešu grupas, kuras nav pretrunā ar partijas pamatnostādnēm (piemēram, TB/LNNK nostāja ir pretrunā ar krievvalodīgo auditoriju un tml.). Balstoties uz to, tiek mērķtiecīgi izstrādāta kampaņa, kuru mērķis ir iedarboties uz šīm grupām, pēc iespējas trāpīgāk nosakot to vērtības un vajadzības, atstājot pozitīvu iespaidu (tēlu).

„Vēlētāji tiecas izraudzīt kandidātus un politiskās partijas balstoties uz sociālām un ekonomiskām problēmām [līdzībām], tas viņu dzīvē ir būtiski.” Radniecīgas problēmas rada saistību (..).[1] Tas ir būtisks fakts, kas pamato vēlētāju izvēli par labu partijām un personām ar sev līdzīgu sociālo stāvokli sabiedrībā, piederību kādai sabiedrības grupai, kurai ir kāda veida kopējas intereses, problēma vai kopēja pārliecība kādā jautājumā, kas kalpo kā vienojošs, saliedējošs elements. Savukārt priekšvēlēšanu programma ir tā, kurā šīs vērtības, prioritātes tiek publiski deklarētas, tādejādi (it kā oficiāli) tās pasvītrojot.

Sabiedrības iesaistīšana parasti izpaužas nevis kā katra indivīda, bet kā grupu, kas pārstāv zināmas sabiedrības daļas intereses, vērtības. Pieņemot lēmumu ir jāizvērtē situācija un jādefinē iespējamie ieguvumi vai šķēršļi, kurus var radīt sabiedrības iesaistīšana. Ja tiek nolemts iesaistīt, ir jābūt skaidri nodefinētam, ko tieši vēlas iegūt ar sabiedrības iesaistīšanu.[2] Tātad, kampaņās iesaistot interešu grupas partija rod papildus cilvēkresursus un atbalstītājus priekšvēlēšanu cīņā. Tomēr patiesībā, ja interešu grupu iesaistīšanas motīvs nav skaidrs un iesaistīšanās netiek pietiekami uzraudzīta, tas var radīt arī kaitējumu partijas tēlam. Tamdēļ šim piesaistes procesam ir jābūt labi izplānotam.

Katrai ieinteresētajai interešu grupai attiecībā uz konkrētas problēmas virzīšanu un atrisinājumu ir savs redzējums un intereses, katra ieinteresētā interešu grupa piedāvā savu problēmas definējumu. Ja ir nepieciešamība iesaistīt pēc iespējas vairāk interešu grupu, problēma ir jānoformulē tā, lai aptvertu pēc iespējas plašāku sabiedrības daļu. Rūpīgi nepārdomāts un slikti noformulēts problēmas definējums var radīt nepietiekamu sabiedrības un tās interešu grupu atbalstu, kas, savukārt, kavēt lietas virzīšanu un vēlamā mērķa sasniegšanu.[3] Tomēr, ļaujot iesaistīties interešu grupām problēmu definēšanā un citos procesos, ir jānosaka rāmji, līdz kādam līmenim viņu darbība ir pieļaujama un politiskajai partijai vēlama.

Situācijā, kad problēmas risināšanā ir iesaistītas daudzas interešu grupas, veidojas tīklveida politikas (policy network – angļu val.) modelis. „Rhodes (..) politikas tīklu redz kā komplicētu organizāciju, iezīmējot savstarpēju atkarību(..).”[4] Politikas tīklā ietilpst tās organizācijas vai interešu grupas, kuras kaut kādā veidā ir ieinteresētas konkrētās problēmas virzīšanā un tā atrisinājumā. „Tā kā vara balstās uz atkarību resursu apmaiņā, pārvaldes un grupas tiek stimulētas veidot tīklus.”[5] Tā dalībnieki saprot, ka vieni paši ar saviem resursiem nespēj ietekmēt lietas virzību un iznākumu.

Tādejādi labi redzams, ka mūsdienu sabiedrība veido tīklu, kas sastāv no daudziem lielākiem vai mazākiem pavedieniem, to saturot kopā un padarot tās dalībniekus savstarpēji atkarīgus vienam no otra. „Attiecības ir viena no atkarībām: „Jebkura organizācija ir atkarīga no citu organizāciju resursiem.””[6] Kad tas tiek saprasts, savu interešu lobēšanai tiek veidotas attiecības ar citām interešu grupām. Partiju loma šajā procesā lielā mērā kalpo kā saliedējošs kompromisa elements. Tas, cik veiksmīgi un plaši tiek aptvertas un ieinteresētas uz sadarbību šīs interešu grupas, zināmā mērā atspoguļojas vēlēšanu rezultātā.

Pēc elektorātā priekšizpētes darbiem nākošais būtiskais priekšvēlēšanu kampaņas posms ir politiskā aktiera publiskā tēla izveide, kas nereti balstās tieši uz priekšizpētes rezultātiem, apzinātajām interešu grupām un to problēmām.

Pilns pētījums "Tendences Latvijas politisko priekšvēlēšanu kampaņās" pieejams šeit.

---

[1] Kendall, Diana Elizabeth; Lothian Murray, Jane; Linden, Rick (2000) Sociology in our times; Nelson& Thomson Learning, 455p.

[2] Clayton, J.T. (1995), Public Participation in Public Decisions. San Francisko: Jossey – Bass Publishers, 171 p.

[3] Clayton, J.T. (1995), Public Participation in Public Decisions. San Francisko: Jossey – Bass Publishers, 172 – 173 p.

[4] Smith, M.J. (1997), Policy networks, In Michael Hill ed., The Policy Process (76 – 86), Prentice Hall/ Harvester Wheatsheaf, 77 – 78 p.

[5] Smith, M.J. (1997), Policy networks, In Michael Hill ed., The Policy Process (76 – 86), Prentice Hall/ Harvester Wheatsheaf, 79 p.

[6] Smith, M.J. (1997), Policy networks, In Michael Hill ed., The Policy Process (76 – 86), Prentice Hall/ Harvester Wheatsheaf, 78 p.