Vēlēšanas un priekšvēlēšanu kampaņa

Vēlēšanas ir politiskā procesa būtisks elements. „Vēlēšanas ir tiešs veids, caur kuru sabiedrība atlasa tās viedokļu pārstāvjus kandidējošo partiju vidū. Tas ir izpausmes līdzeklis, kurā sabiedrība izvēlas starp dažādajām pārvaldes filozofijām, kuras pārstāv partijas. Vēlēšanas nodrošina skaidri formulēt mērķa grupu intereses, pirms sabiedrības un politisko partiju cīņas, kas vēlāk varētu tikt iestrādāta veidojot politiku.”[1]

Tie politiskie aktieri, kuri gatavojas piedalīties vēlēšanās jau ilgi pirms vēlēšanām strādā pie priekšvēlēšanu kampaņas – veida, kā vislabāk un efektīvāk par sevi informēt sabiedrību un pārliecināt potenciālo elektorātu (jeb formēt tā viedokli)sev vēlamajā gultnē. Devlins (Devlin, 1986) uzskata, ka priekšvēlēšanu kampaņām var būt vairāki iespējamie mērķi: padarīt atpazīstamus politiskos kandidātus; stimulēt neiesaistīto vēlētāju interesi vai vienkārši piegādāt tiem informāciju; palīdzēt pieņemt lēmumu tiem vēlētājiem, kas vēl nav izlēmuši par ko balsot; apgādāt ar apstiprinošu informāciju un argumentiem tos, kuri izvēlējušies par ko balsot – vēl vairāk pastiprināt viņu izvēli; sniegt politiskajam aktierim kontroli pār to, kādi jautājumi tiks apspriesti priekšvēlēšanu laikā; mainīt priekšstatu par noteiktu politisko spēku; palielināt kampaņas budžetu; vairot uzticību sev un parādīt opozīcijas vājumu. Un visbeidzot, kampaņas tiek rīkotas vienkārši tāpēc, ka pieņemts tā darīt.[2]

„Vēlēšanu kampaņa ir organizēta darbība, lai pārliecinātu vēlētājus izvēlēties vienu kandidātu no pārējiem konkurējošajiem kandidātiem, kas cīnās par to pašu posteni. Efektīvai kampaņai ir nepieciešami pietiekami daudz resursu, lai iegūtu un analizētu informāciju par vēlētāju interesēm, lai izstrādātu stratēģiju un atbilstošu taktiku, kas atbilstu šīm interesēm, lai informētu vēlētājus par attiecīgo kandidātu un liktu viņiem par to nobalsot.”[3]

Līdz ar to kampaņas mērķis ir ne tikai pārliecināt par iesaistīšanos šajā lēmumu pieņemšanas procesā, bet arī ietekmēt elektorāta izvēli, kas izpaužas kā priekšvēlēšanu aģitācija. Priekšvēlēšanu aģitāciju īsteno kāds politisks aktieris (politiska organizācija, deputātu kandidāts un tml.), tiešā vai netiešā veidā aicinot atbalstīt jeb balsot par vai pret kādu politisko aktieri. Parasti tas tiek īstenots ar dažādu veidu aģitācijas materiālu vai tiešo uzrunu palīdzību, kā pielietojums 20.gadsimtā attīstoties plašsaziņas līdzekļiem ir būtiski samazinājies.

Kā rāda priekšvēlēšanu kampaņas, to nozīme cīņā par varu aizvien pieaug, līdz ar to tiek meklēti aizvien jauni veidi kā efektīvi ietekmēt elektorāta izvēli, it īpaši apstāklī, kad vieni vai otri resursi dažādu iemeslu dēļ ir ierobežoti (piemēram, partijas organizatoriskie resursi, finansiālie, normatīvajos aktos noteiktie un tml.), līdz ar to, lai maksimalizētu efektivitāti un panākumus nākošajās vēlēšanās, „(..) jaunas priekšvēlēšanu kampaņas sākumam jāsākas nākošajā dienā pēc iepriekšējo vēlēšanu rezultātu paziņošanas. Pie šādiem labvēlīgiem nosacījumiem politologiem rodas virkne jaunu iespēju. Pirmkārt, un, pēc mūsu domām, svarīgākais, iespēju darbu veikt pakāpeniski, nesatracinot tā jau nogurušos vēlētājus. Izstudējuši un izpratuši cilvēku iekšējo stāvokli, var sākt strādāt tā, lai katrs spertais solis nestu maksimālu efektu.”[4]

Nepieciešamība pēc pakāpeniskas un savlaicīgas pieejas atspoguļo priekšvēlēšanu kampaņu komplicēto un daudzšķautņaino dabu. Tomēr praksē šāda savlaicīga pieeja izpaužas galvenokārt izskatot un pieņemot parlamentā, Ministru kabinetā vai domē (padomē) kādu lēmumu, kas izpaužas ar debatēm un pieņemtā lēmuma izskaidrošanu, interpretāciju, kas lielā mērā vērsts uz elektorāta meklējumiem, tā noturēšanu un atgādināšanu par sevi (reklāma), nevis ar pamatīgu situācijas un elektorāta izpēti. Tāpat šī savlaicīgā pieeja vēlēšanu starpposmos tiek izmantota ar PR (public relations – sabiedriskās attiecības (no angļu val.)) metodēm – sabiedrības viedokļa formēšana, ietekmēšana, tādejādi vai nu stiprinot sava politiskā spēka vai konkrētā politiķa reitingu, vai arī vājinot konkurentu, izmantojot diskreditējošu, nomelnojošu informācijas izplatīšanu.

Dž.Kartijs (S.Johnson – Cartee) un G.Kopelands (Gary A.Copeland) izdala četras priekšvēlēšanu kampaņu stratēģijas – pozitīvās kampaņas, negatīvās kampaņas, reaģējošās atbildes kampaņas un “proaktīvās potēšanas” kampaņas. Visbiežāk izmantotā, pēc autoru domām, ir negatīvā kampaņas stratēģija, kas tiek veidota ar mērķi parādīt opozīcijas vājumu un neatbilstību amatam. Bieži vien opozīcija netiek nosaukta vārdā, taču tiek spilgti parādīts, ka tāda pastāv. Vēl diezgan plaši tiek izmantotas pozitīvās kampaņas stratēģijas, kuru galvenie mērķi ir uzlabot politiskā spēka atpazīstamību, demonstrēt vienotību ar vēlētāju, parādīt pozitīvo līderību un politiskā spēka saistību ar pozitīvām lietām, un tml.[5] Jāpiebilst, ka kampaņas stratēģija lielā mērā ir atkarīga no konkrētās partijas. Piemēram, tā ir varas partija vai opozīcijas, jaundibināta, vai jau ilgtoši darbojas un tml.

Deivids Denvers (David Denver) un Gordons Hands (Gordon Hands) izdala šādas galvenās informēšanas un aģitācijas aktivitātes:

• „vēlēšanas adreses” izsūtīšana, kuras mērķis ir izplatīt pamatinformāciju par kandidātu un viņa politiskajām nostādnēm;
•   skrejlapu un vēstuļu izplatīšana, kas ir galvenā kampaņas aktivitāte, ar kuras palīdzību vietējās partijas cenšas izplatīt savu informāciju.
•  tikšanās ar iedzīvotājiem,
•  augstākstāvošu partijas biedru vizītes un tikšanās ar iedzīvotājiem,
• plakāti un citi atribūti (gājieni, koncerti, teātra izrādes uz ielām utt.), kuru mērķis nav tik daudz informēt vai pārliecināt, bet atgādināt atbalstītājiem par vēlēšanu kampaņu un kandidātiem, kā arī radīt iespaidu par to, ka partijai ir plašs atbalsts vai arī aktīva vēlēšanu kampaņa.[6]

„Par pietiekoši noturīgu tendenci kļūst arī tas, ka tradicionālie vēlēšanu paņēmieni, tādi kā lapiņas, plakāti, „beisbolenes”, pirmsvēlēšanu koncerti, piketi, vēlētāju dzīvokļu apgaita, skaļas reklāmu kampaņas presē, iepriekš sagatavotas tikšanās ar uzņēmumu strādniekiem, atstrādātas „netīrās” tehnoloģijas un tamlīdzīgas akcijas pārstājušas sniegt prognozējamos rezultātus. (..) iemesls tradicionālo vēlēšanu tehnoloģiju neefektivitātei slēpjas pirmām kārtām nevis tajos pašos, bet izmaiņu kompleksā ekonomiskajos, sociāli – politiskajos un ideoloģiskajos apstākļos (..), nespējā augstāk minētajās darbībās radīt efektīvu ietekmi uz nozīmīgu iedzīvotāju grupu apziņu.”[7]

Kā beidzamais kampaņas solis ir tās ietekmes izvērtēšana. „Bieži vien kampaņu ietekmīgums un nozīmīgums tiek pārvērtēts. Ričards Krosmans (Richard Crossman) apgalvo, ka vēlētājus daudz vairāk ietekmē valdošās partijas, nevis politiskās kampaņas. Kampaņas ir tikai debates par valdības darbu, un tās nenosaka vēlēšanu rezultātus. Kampaņas lielā mērā prognozē vēlēšanu rezultātus, taču nav spējīgas tos ietekmēt.”[8]

Pilns pētījums "Tendences Latvijas politisko priekšvēlēšanu kampaņās" pieejams šeit.

---

[1] Khan, Rais Ahmad, McNiven, James D. (1991), An Introduction to Political Science – 4th ed, Nelson Canada, 163p.

[2] Johnson-Cartee, S.K. Copeland, A.G. (1997) Inside Political campaigns. Theory and practis. 154.p.

[3] Janda K., Berry J., Goldman J. (1999). The Challenge of Democracy: Government in America, 273.p.

[4] Вахрушев Г., Гороховский И., (2001). Визуальный образ избирательной кампании. Ред. Устименко С.В., Избирательные технологии и избирательное искусство – М.: «Российская политическая энциклопедия» (РОССПЭН), 112-113.с.

[5] S. Johnson-Cartee, K. A.Copeland, G. (1997) Inside Political campaigns. Theory and practis, 162.p.

[6] Denver D., Hands G. (1997). Modern Constituency Electioneering: Local Campaigning in the 1992 General Election. London, Portland: Frank Class, 101-116.p.

[7] Грознецкий И., (2001). Избирательные технологии: пределы и возможности. Ред. Устименко С.В., Избирательные технологии и избирательное искусство – М.: «Российская политическая энциклопедия» (РОССПЭН), 96-97.с.

[8] Harrrop. Miller. (1987) Elections and voters. 225.p.