Tendences Latvijas politisko priekšvēlēšanu kampaņās

Viennozīmīgus secinājumus par priekšvēlēšanu kampaņu attīstības tendencēm grūti izdarīt. Pastāv ļoti daudz mainīgo, kas spēj ietekmēt tā attīstību. Tādēļ atsevišķi izdarītie secinājumi, lai arī tie galvenokārt ir vispārināti, katrā konkrētajā gadījumā un laikā ir jāpieskaņo. Respektīvi, pie atsevišķiem secinājumiem var pastāvēt izņēmumi un tie laika gaitā ir jāskata būtiskāko mainīgo (normatīvo aktu, sabiedrības specifikācijas, kopējā politiskā klimata (konkurentu rīcība), NVO un plašsaziņas līdzekļu uzraudzības un kontroles ietekmes līmeņa un tml.) izmaiņu kontekstā. Pēc veiktās analīzes ir iespējams izdarīt sekojošus secinājumus par tendencēm Latvijas priekšvēlēšanu kampaņās:

1. Būtiska normatīvo aktu loma un ietekme uz priekšvēlēšanu kampaņām un tajās pielietotajiem līdzekļiem. Īpaši liela nozīme ir priekšvēlēšanu kampaņu izdevumu un komunikācijas kanālu ierobežošanai, kas rada nepieciešamību meklēt jaunus līdzekļus elektorāta izvēles ietekmēšanai. Līdz ar to:
• Normatīvajā aktā iestrādātais izdevumu ierobežojums veicina gan „netīrās” kampaņas (saistāms ar neētiskiem, amorāliem, dažkārt pat sodāmiem līdzekļiem (piem. administratīvais resurss, slēptās reklāmas, elektorāta viedokļa formēšana izmantojot vājās zināšanas un orientāciju politikā, PR tehnoloģijas (tajā skaitā „pelēko un melno” PR), manipulācija ar informāciju dezinformācijas nolūkos un tml.)), jo ir ierobežots izdevumu apjoms, gan „kreiso” naudu, jo oficiāli ziedojamai summai ir noteikts ierobežojums.
2. Normatīvo aktu daļēja ignorēšana. Apstāklis, kad par partiju izdevumu griestu pārsniegšanu var piemērot maksimālo sodu tikai 5000LVL apmērā, par uzvarētājām vēlēšanās, ja situācija netiks mainīta, visdrīzāk būs partijas, kuras ignorēs normatīvo aktu prasības.
3. Par būtisku priekšvēlēšanu kampaņas līdzekli kļuvis administratīvais resurss. Praksē tam ir un būs plašs pielietojums, ja vien šis jautājums augstākajā līmenī netiks risināts:
• Tā kā piekļuve administratīvajam resursam ir pie varas esošajiem aktieriem, ir šaubas, vai viņi pieņems vērā ņemamus ierobežojošus pasākumus, kas faktiski vērsti pret sevi.
• NVO, plašsaziņas līdzekļu, sabiedrības un tml. uzraudzības, kontroles un izdarītā spiediena palielināšanās.
4. Politiskās elites nostiprināšanās. Īpaši administratīvā resursa (bet ne tikai) aspekts liecina par politiskās elites nostiprināšanos (izcils piemērs Ventspils mērs A.Lembergs, kurš pārliecinoši ir pie varas kopš 1988.g.), būtiski apgrūtinot jaunu politisko aktieru ienākšanu aktīvajā politikā.
• Pie varas esošās partijas aiz dažādiem, nereti pozitīvi vērtējamiem argumentiem, centīsies panākt sev priviliģētāku statusu, tādejādi apgrūtinot konkurentu iespējas, īpaši mazo, pie varas neesošo partiju, iegūt vērā ņemamus panākumus vēlēšanās.
5. Ar tradicionālo priekšvēlēšanas kampaņu elementu palīdzību nespēja iegūt vēlamo rezultātu;
• Jaunu līdzekļu, elementu meklēšana un pielietošana (tai skaitā slēptās reklāmas, kompromati, „pelēkais, melnais” PR un tml.).
6. Slēptās reklāmas pieaugums. Efektīvi priekšvēlēšanu kampaņas līdzekļi ir slēptās reklāmas, administratīvā resursa izmantošanas ceļā (un ne tikai) iekļautā informācija ziņu sadaļās un tml., jo uz tradicionālu reklāmas materiālu cilvēki skatās kritiskāk, piesardzīgāk. Šāda veida reklāma elektorātam nešķiet tik uzbāzīga.
• Uzraugošo pušu (galvenokārt NVO un atsevišķu plašsaziņas līdzekļu) pastiprināta novērošana kontrole;
• Politisko aktieru rīcība kļūs pārdomātāka, grūtāk atklājama un kontrolējama, „rafinētāka”.
7. Starppersonu komunikācijas un tās veidu attīstīšana. Īpaši to partiju vidū, kurām pieejami cilvēkresursi (gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi), izvērstas un aktīvi darbojošās reģionālās nodaļas jeb filiāles. Tas slēpj būtisku potenciālu un ir ļoti labs opozīcijas līdzeklis, kas ļauj dažādos masu pasākumos demonstrēt savu pozīciju.
• Starppersonu komunikācija, iespējams, notiks aizvien vairāk piesaistot plašsaziņas līdzekļus un cilvēkresursus. Šis komunikācijas kanāls, lai arī paplašināsies tā pielietošanas veidi, kopumā ņemot joprojām saglabās sekundāro lomu.
8. Interešu grupu nozīmes palielināšanās. Centieni tos aptvert un tiešā vai netiešā veidā iesaistīt priekšvēlēšanu kampaņā.
9. Priekšvēlēšanu kampaņas balstās un balstīsies uz konkrētās mērķauditorijas specifiku:
• Gados veco cilvēku interešu, problēmu un viedokļu izmantošana priekšvēlēšanu kampaņā, kas balstās uz faktu, ka liels elektorāta īpatsvars ir gados veci cilvēki un Latvijas demogrāfiskajā situācijā nav pazīmju, ka situācija varētu mainīties.
• sociālās politikas jautājumu aktīvāka iekļaušana priekšvēlēšanu kampaņā;
10. Partijas ideoloģija ir sekundāra, pakārtota elektorāta vēlmju un interešu apmierināšanai, bet tas nenozīmē, ka tai nav nozīmes.
• Partijas pielāgojoties elektorātam aizvien vairāk kļūs par brokera tipa partijām;
11. Sabiedrībā atpazīstamu un cienījamu personu aktīva piesaistīšana. Tādejādi tiek izmantota viņu reputācija „kopējam mērķim” un ieekonomēti resursi, kas būtu nepieciešami jaunu „varoņu” radīšanai.
• Par jauniem deputātu kandidātiem bieži vien tiek un tiks virzīti nevis kompetentākie nozares speciālisti, bet ārpus politiskajām aprindām sabiedrībā populāri cilvēki.
12. Priekšvēlēšanu kampaņu profesionalizācija. Pieaugot konkurencei un priekšvēlēšanu kampaņu ierobežojumiem lielāku lomu spēlēs efektivitātes faktors:
• Palielināsies elektorāta un politisko konkurentu priekšizpētes nozīme;
• Reālā darbība priekšvēlēšanu kampaņas jomā sāksies jau ilgi pirms vēlēšanām;
• Priekšvēlēšanu kampaņas būs vairāk balstītas uz zinātni, kas ne tikai neizslēdz, bet pat veicina praktisku eksperimentu pielietošanu
• Sagaidāma jaunu līdzekļu un risinājumu pielietošana.
• 
  
• Pilns pētījums "Tendences Latvijas politisko priekšvēlēšanu kampaņās" pieejams šeit.
13.