Tiesisko līdzekļu, kompromatu pielietošanas loma priekšvēlēšanu kampaņās

Tiesisko līdzekļu, kompromatu un tml. līdzekļu pielietošanas loma attiecībā uz konkurentiem priekšvēlēšanu kampaņās notiek ar mērķi publiski nomelnot konkurentu, tādejādi palielinot savas izredzes uzvarēt vēlēšanās. Šādu līdzekļu loma palielinās gan saasinoties politisko aktieru savstarpējai cīņai, gan, iespējams, palielinoties normatīvo aktu ierobežojumiem.

Iespējams izdalīt un apskatīt virkni veidu, kā cīnīties ar saviem politiskajiem konkurentiem – prettiesisku darbību atklāšana, kompromati, diskreditēšana, apmelošana un tml, kas cieši savijas kopā ar tā saucamā „pelēkā un melnā PR” izmantošanu. Uzreiz nepieciešams atrunāt divas šīs tehnoloģijas dabas - „nevajag jaukt „netīrās tehnoloģijas” ar vienkāršu opozīcijas kritiku, pret propagandu, kas balstīta uz reāliem faktiem un tiek pielietotas likumu rāmjos. „Netīrās” vēlēšanu tehnoloģijas – tas ir spilgts tēzes „mērķis attaisno līdzekļus” piemērs. Tās ir pretlikumīgas un faktiem neatbilstošas. To īstenošanai tiek izmantoti „ēnu” fondi, izgudrošana un falsifikācija.”[1] Tātad, viens veids ir saistīts ar reālu faktu izspēlēšanu sev vēlamajā veidā, otrā gadījumā – apzināti izdomātas, nepatiesas un tml. informācijas izplatīšanu priekšvēlēšanu kampaņā. Turpinājumā apskatīsim dažu sabiedrisko attiecību ekspertu viedokļus.

„Sabiedrisko attiecību aģentūrām nereti pārmet nesmādēšanu, izvēloties PR metodes, kas spodrinot klienta tēlu uz viņa konkurentu rēķina. SIA Baltijas komunikāciju centrs valdes priekšsēdētājs Gints Feders skaidro: "Konkurentu nomelnošana ir ārkārtīgi sarežģīts komunikāciju mehānisms, ar kuru sasniegt komunikācijas mērķi ir ļoti sarežģīti. Ir PR kompānijas, kas izmanto šo metodi. Ja tas tiek veikts profesionāli un tiek sasniegti komunikācijas mērķi un klients ir apmierināts, tad vērtējumam no trešās puses nav nozīmes. Kvalitāte nozīmē klienta vēlmju apmierināšana. Ja klients ir apmierināts, komunikācija bijusi kvalitatīva."”[2]

„”Melnā PR taktika ir ļoti efektīga laikā, kad uzņēmumam jāiegūst atpazīstamība un to iespējams daudz vieglāk izdarīt, kožot kājā kādam no tirgus līderiem. Melnā PR elementi var tikt un tiek izmantoti dažādu mazāk interesantu ziņu pasniegšanai, lai veidotu nepieciešamo intrigas fonu," skaidro M.Plūme. "Negatīvais PR var radīt lielu ļaunumu, jo tas kļūst nekontrolējams, nevar zināt, kā tas izvērsīsies. Arī konkurentiem ir jāmāk sadzīvot un cienīt vienam otru. Varbūt īstermiņā kaut kas tiek atrisināts, bet ilgtermiņā - nē," uzsver Mediju Tilts valdes priekšsēdētāja L.Minskere.”[3]

„Atmaskošanas kampaņām parasti ir trīs mērķi: pirmkārt, vēlētāju acīs diskreditēt konkurentu, kuram ir labs reitings; otrkārt, izsist kandidātu un viņa komandu no līdzsvara, piespiest sastrādāt muļķības, izdarīt nepārdomātus gājienus un mainīt kampaņas grafiku; treškārt, pašiem atmaskotājiem rodas iespēja izveidot cietēja tēlu, kas cīnās par taisnību un visas valsts labā.”[4] Šādu taktiku no malas vērojot uzskatāmi piekopa „Tautas partija”, īpaši attiecībā uz „Jauno laiku”, un otrādi - „Jaunais laiks” pret „Tautas partiju”, 2013.gada pašvaldību vēlēšanās "Vienotība" pret "Saskaņas cetrs", un otrādi.

„"Ja paraugāmies uz attīstītajām Rietumu demokrātijām, tad tur melnais PR ir visnotaļ plaši pielietota prakse. Atliek vien paraudzīties uz Lielbritānijas vai ASV politiskajām kampaņām, lai saprastu, ka tur tieši melnajam PR ir atvēlēta lielākā uzmanība.”[5] „Klasisks „partizāņu” cīņas uzbrukuma piemērs ir amerikāņu drāma „Levinska un Klintons”. Nabaga praktikante drīz vien saprata, ka republikāņi viņu izmanto kā instrumentu cīņai par Balto namu.”[6]

„Ja runājam par Latviju, tad šejienes tirgus vēl nav tik ļoti izaudzis, lai melnais PR varētu būt pietiekami efektīvs un to būtu nepieciešams plaši pielietot. Uzskatu, ka melnais PR iegūst lielu vērtību gadījumos, kad tirgus ir pārsātināts un nav brīvu nišu un iespēju ar parastām metodēm iegūt vēlamo rezultātu. Vienmēr ir jāatceras, ka pastāv arī ētikas normas, kuras nebūtu vēlams pārkāpt," uzskata SIA Baltijas Komunikāciju Birojs direktors Mārcis Krastiņš. Aģentūra Epicentrs direktors A.Voroncovs uzskata, ka Latvijā runas par melno PR ir pārāk uzpūstas. "Latvijā vienas rokas pirkstu ir krietni par daudz, lai uzskaitītu cilvēkus, kas augsti profesionālā līmenī var realizēt šādu kampaņu.”[7]

Lai arī par kompromatiem galvenokārt izsakās drīzāk negatīvi, tomēr autors uzskata, ka uzmanība būtu jāpievērš sekojošam, visumā nozīmīgam un vajadzīgam, aspektam: „Kompromats, ja tam ir reāls pamats – atklāj kaut kādas mahinācijas, sliktas lietas vai pat pretinieka noziegumus – tā ir absolūti „tīra” lieta. Sabiedrībai ir tiesības zināt to, cik kandidāts ir godīgs. Godīgumu vēlētāji augsti vērtē. Tāpēc apstiprinoša dokumenta kā kompromata pielietojums – pilnībā nepieciešama lieta demokrātisko institūciju funkcionēšanai. Ikvienam politiķim ir jārūpējas par savu reputāciju un jāatceras, ka uz nākamām vēlēšanām sabiedrība rūpīgi tam sekos.”[8]

Aplūkojot 2006.gada pavasarī diplomdarba izstrādes ietvaros partiju pārstāvju sniegtās atbildes uz jautājumu „Kā Jūs vērtējat kompromatu, „atmaskošanas“ un tml. priekšvēlēšanu cīņas tehnoloģijas pielietošanu pret sāncenšiem?”, tiek iegūti neviennozīmīgi viedokļi. Visnegatīvāk izsakās Dmitrijs Mironovs („Visu Latvijai!”), „bet diemžēl izskatās, ka 9. Saeimas vēlēšanas būs ļoti netīras un kompromatu karu pārpilnas”. Drīzāk negatīvi vērtē Bruno Treimanis (LZS), viedokli argumentējot ar pieredzi, ka „tas saistās ar risku, kas ne katrreiz atmaksājas” un Viesturs Silenieks (LZP), jo „tas, kas „atmasko” gūst lielākus plusus. Taču to vai atmaskošana ir tiesiski pierādīta – var tikai tiesa. Tas nozīmē, ka lemšana ir tiesiski nepamatota, kas tādejādi nav godīga. Līdz ar to tā nav atmaskošana, bet nomelnošana”. Juris Kokins (LPP) kompromatu, „atmaskošanas“ un tml. priekšvēlēšanu cīņas tehnoloģijas pielietošanu pret sāncenšiem vērtē neitrāli, jo „jau tāpat uz negatīvo ziņu bāzes Latvijā visu laiku tiek veidota informācija par politiķiem”. Turpretim Gints Lazdiņš („A.W.Olsen&Partners”, TB/LNNK) vērtē pozitīvi, jo „vēlētājam tiek dotas iespējas uzzināt to, kas citkārt ir noslēpts”. Līdzīgi domā arī Indriķis Putniņš (ZZS): „katram politiķim vai kandidātam pašam ir jābūt gatavam atspēkot kompromatus. Ja esi “sasmērējies”, tad pats vainīgs. Ja esi tīrs – tad satraukumam nav pamata un atliek tikai atspēkot nepatiesus apvainojumus”.

Kompromatu lielo nozīmi priekšvēlēšanu kampaņās atspoguļo sekojošs Krievijas pētnieku un kampaņas rīkotāju atzinums: „Ja ir zināmas operatīvās iespējas, vienmēr ir iespējams rīkoties ar kompramatu iepludināšanu gan pret oponentu, gan pašiem pret sevi. Dažkārt murgains kompromats daudz efektīvāk palīdz radīt atpazīstamību un celt reitingu, kā paši varonīgākie eposi.”[9] „Gandrīz visām uzbrūkošajām kampaņām uzbrūkošais motīvs ir pretinieka sasaiste ar kriminālo pasauli.” Piemēram, E.Repše, šādā kontekstā strādāja sabiedrībai par tradicionālu jeb mitoloģiju kļuvušo tēmu – valsts un tās amatpersonu korupciju. Līdz ar apstākli, ka kandidāts cīnās pret korupciju, E.Repše ieguva „gaišā” tēla priekšstatu sabiedrībā un viņa pārstāvētā jaundibinātā partija „Jaunais laiks” uzvarēja 8.Saeimas vēlēšanās.

„Jāatzīmē, ka pastāv divi uzbrukšanas veidi:

1. „Frontālie”, kad viens kandidāts uzbrūk citam - debatēs, savā televīzijas vai radio uzstāšanās reizē, vai arī aģitācijas materiālos un plašsaziņas līdzekļos. Respektīvi, atklāti uzņemas atbildību par „uzsākto karu”. Frontālo uzbruku gadījumos kandidāts parasti rīkojas uz pieļaujamās robežas, bet nepārkāpjot likumus;
2. „Partizāņu”, kad uzbrukums tiek īstenots no slēpņa, pēkšņi. Tiek izmantots kāds zemāka līmeņa līderis vai cilvēks no malas. Pie partizāņu uzbrukumu variantiem pieskaitāmas arī dažāda veida provokācijas kā uz ielas, tā plašsaziņas līdzekļos, kā arī uz reklāmas nesējiem un pat valsts institūcijās. Tā saucamās „netīrās” tehnoloģijas ir pieskaitāmas pie „partizāņu” arsenāla.”[10]

Latvijas gadījumā parasti neviens neuzņemas atbildību par konkurenta nomelnošanas kampaņu. Ja kāds uzņemas, tad tas nereti ir pasūtījuma izpildītājs.

„Parasti partizāņu uzbrukumiem ir pakļauts kampaņas līderis. Tāpēc līdera komandai dažkārt nākas otrās šķiras spēlmaņiem piespēlēt vienam pret otru kompromatu, vai arī uz atmaskošanu specializētām partijām un sabiedriskajām organizācijām sniegt visāda veida palīdzību. Jāatceras, ja ir vēlme mierīgi strādāt ar vēlētājiem, pretiniekiem jābūt pastāvīgi nodarbinātiem ar savstarpēju rēķinu kārtošanu.”[11] Iespējams, zinot apstākli, ka Latvijā galvenokārt dažādu politisko spēku līderi tiek „atmaskoti”, tas liek domāt, ka šāda veida kampaņas ir ļoti izplatītas. Šeit var runāt faktiski par visiem skandāliem, piemēram, pēdējie spilgtākie - „Jūrmalgeitas” nonākšanu raidījuma „De facto” rīcībā, gan Jelgavas mēra Rāviņa iespējamo interešu konfliktu pirms 2005.gada pašvaldību vēlēšanām, gan E.Repšes finansu darījumi, gan A.Kalvīša (piemēram, par HES skandālu) utt. Līdz ar to jāatzīst, šāda veida kampaņas, iespējams, tiek pielietotas daudz plašāk kā domāts.

Protams, visi šie līdzekļi tiek pielietoti ņemot vērā konkrēto sabiedrību. „Marginalizācijas procesā pieaug iespēja manipulēt ar sabiedrību. Nozīmi rod iracionāli balsošanas motīvi. Pietam, manipulācijas veidi var kļūt aizvien primitīvāki, jo elektorāta interese pret politiku mazinās un, līdz ar to, efektu dod spēcīga propaganda. Piemēram, ja visi „neatkarīgie” plašsaziņas līdzekļi regulāri atkārtos, ka kandidāts A ir nelietis, tad kandidāts B, lai arī citu neko nebūs darījis kā reklāmās sevi lielījis, uzvarēs.”[12] Tātad, jo primitīvāka elektorāta uztvere, jo vājāk politiski izglītots, jo šādiem līdzekļiem lielāka efektivitāte. Latvijā, pēc autora domām, vērojama sabiedrības sašķelšanās – vienā galā politiski izglītoti, bet otrā tā saucamie margināli. Tomēr atmaskošanas skandāliem vairums sabiedrības pievērš pastiprinātu uzmanību.

Noslēdzot šo apskatu, jāatgādina, ka "Melnais PR ir ievietots neētisko paņēmienu sarakstā, taču tad jābūt izmantotām apzināti izvēlētām manipulatīvām un neētiskām metodēm, tas ir, apzinātai melošanai, faktu sagrozīšanai un noklusēšanai. Un, kā zināms, tad par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu un personas goda aizskaršanu draud kriminālatbildība," skaidro sabiedrisko attiecību kompānijas SIA BPS direktore Gunita Berķe”[13].

Pilns pētījums "Tendences Latvijas politisko priekšvēlēšanu kampaņās" pieejams šeit.

---

[1] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без... Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 241 с

[2] Zeļenkovs, A. (01.06.2004.), Sabiedrisko attiecību vide Latvijā esot tumsonīga, http://www.rkt.lv/biblioteka/RKT_prese/20040601_DienasBizness14,15lpp.htm, Pēdējo reizi skat. 28.07.2005.

[3] Zeļenkovs, A. (01.06.2004.), Sabiedrisko attiecību vide Latvijā esot tumsonīga, http://www.rkt.lv/biblioteka/RKT_prese/20040601_DienasBizness14,15lpp.htm, Pēdējo reizi skat. 28.07.2005.

[4] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без... Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 217 с

[5] Zeļenkovs, A. (01.06.2004.), Sabiedrisko attiecību vide Latvijā esot tumsonīga, http://www.rkt.lv/biblioteka/RKT_prese/20040601_DienasBizness14,15lpp.htm, Pēdējo reizi skat. 28.07.2005.

[6] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без... Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 224 с

[7] Zeļenkovs, A. (01.06.2004.), Sabiedrisko attiecību vide Latvijā esot tumsonīga, http://www.rkt.lv/biblioteka/RKT_prese/20040601_DienasBizness14,15lpp.htm, Pēdējo reizi skat. 28.07.2005.

[8] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без... Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 234 с

[9] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без... Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 115 с

[10] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без... Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 219 с

[11] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без... Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 224 с

[12] Максимов А.А. (2003), Война по правлам и без... Технологии изготовления предвыборных миражей – М.: Дело,. – 237 с

[13] Zeļenkovs, A. (01.06.2004.), Sabiedrisko attiecību vide Latvijā esot tumsonīga, http://www.rkt.lv/biblioteka/RKT_prese/20040601_DienasBizness14,15lpp.htm, Pēdējo reizi skat. 28.07.2005.